Varbūt arī tu kādreiz esi nosapņojusi, ka pazūd kāds tuvs cilvēks. Neesmu īpaši mēģinājusi tulkot šādu nakts vīziju simbolisko jēgu, bet nekādi nav aizmirstama sajūta, kas pēc tam  pārņem, – sāpes, skumjas, bailes, milzīgs zaudējums, šķiet, kāds dvēseli uz pusēm plēš. Vēl jo baisākas sajūtas ir tad, ja sapnī zūd miesīgs bērns.

Lai cik biedējoši šie murgi būtu, to pēcgarša nav ne uz pusi tik sāpīga kā sajūtas, kas jāizjūt tiem, kam kāds no tuviniekiem patiesi reiz izgājis pa mājas durvīm uz neatgriešanos.
Meklējot pieturas punktus reālajā bezvēsts pazudušo pasaulē, es atrodu viņas – Zani, kurai brālis bija pazudis gandrīz gadu; Lailu, kam dēls bezvēsts prombūtnē pabijis vairāk nekā trīs mēnešus; Ingu, kas jau sešus gadus nav sagaidījusi pārnākam savu meitu; Ludmilu, kas gaida atgriežamies brāli, un Jūliju, kas kā brīvprātīgā piedalās pazudušo cilvēku meklēšanā. Viņām vārdu salikums „bezvēsts pazudis” nav ne sapnis, ne avīzēs izlasīta ziņa, ne kaimiņtantes klaču stāsts, bet gan dzīves īstenība.

Viņš izgāja mirklī, pirms sasniga
Bija 2009. gada 11. novembris – dažs rīdzinieks savā logā aizdedza svecīti par godu Lāčplēša dienai. Tas bija mirklis pirms lielās snigšanas un salšanas, ko piedzīvojām tajā ziemā. Zanes brālis Pēteris, kuram tobrīd bija 31 gads, dzīvoja pie savas mammas. Tovakar viņa devās apciemot meitu. Pārnākot mamma dēlu mājās vairs nesastapa. Tiesa, pirmajā vakarā tas nekādu īpašo satraukumu neradīja, jo mazums kādas pieaugušam vīrietim darīšanas. Pēteris gan bija atstājis mājās telefonu, bankas kartes un dokumentus. Sākumā ne mammai, ne māsai nebija sajūtas, ka noticis kaut kas, par ko vajadzētu satraukties. Tomēr, kad Pēteris nedeva nekādu ziņu arī nākamajā dienā, bija skaidrs – ir jāziņo policijai. Zane aktīvi sāka meklēt iespēju par brāļa pazušanu paziņot medijos, apzvanīja visus radiniekus, draugus. Mājās ieradās policija, apskatīja dzīvesvietu, iztaujāja tuviniekus. Tobrīd Zane dzīvojās mājās ar savu jaunāko bērnu, tāpēc brāļa meklēšanai varēja veltīja lielāko dienas daļu. „Man bija laiks darboties un kārtīgi visu apdomāt. Tur jau tā lieta, ka nav nekāda noteikta algoritma, pēc kura varētu rīkoties cilvēks, kam tuvinieks pazudis bez vēsts. Ja es tobrīd būtu strādājusi, nedomāju, ka visu varētu tik veiksmīgi menedžēt,” atzīst Zane.
Pēteri, pareizāk sakot, to, kas no jaunā vīrieša bija palicis pāri, atrada nākamā gada augustā mežā, kur viņš labprāt šad un tad slēpās no cilvēkiem. „Pēteris bija mākslinieks; viņam patika būt vienam. Labā garastāvoklī būdams, viņš varēja aizbraukt un trīs dienas mežā būt. Tā viņš jutās labi,” savu brāli atceras Zane. Viņš jau iepriekš pāris reizes apmēram uz nedēļu bija pazudis, bet vienmēr veiksmīgi atradās. Varbūt tieši tāpēc sākotnēji daļa jaunā vīrieša paziņu nenoticēja, ka viņš šoreiz pazudis pa īstam, domājot, ka māsa krāsas pārāk sabiezina. Zane atklāj, ka tajās dienās, kad brālis bija pazudis, absolūti nebija sajūtas, ka varētu notikt kaut kas slikts; gluži pretēji, viņš bija labā noskaņojumā, iespējams, kāds atsevišķs moments vien liecinājis par iekšēju disharmoniju. Pēteris nesen bija zaudējis darbu, un, iespējams, šis faktors varēja tā pamatīgi sašūpot viņa iekšējo pasauli.

Dzīvs vai miris
Vai, meklējot savu bezvēsts pazudušo tuvinieku, cerība atrast viņu dzīvu mirst pēdējā?! Zane atceras: „Cerība, ka brāli atradīsim dzīvu, mums bija kādu laiciņu. Kad novembrī viņš pazuda, vēl bija silts, tad sākās lielie sniegi un aukstums. Un kādā rītā es pamodos un sapratu – mēs viņu meklējam, bet nu jau vairs ne dzīvu. Tā bija absolūti skaidra sajūta, ko nemaz nevar tā izstāstīt. Kaut brālis par mani bija divus gadus vecāks, jau no agras bērnības bija sajūta, ka man viņš jāaizsargā. Tajā rītā sajūta, ka man par brāli jārūpējas, bija zudusi, apjautu tikai – man viņš jāatrod.” Savukārt Alda (pēc tuvinieku lūguma vārds mainīts) mamma, kuras dēls pērn bezvēsts bija pazudis apmēram trīs mēnešus, atzīst – cerība, ka dēls atradīsies sveiks un vesels, bijusi līdz brīdim, kad aci pret aci ar viņu sastapusies, proti, atradusi viņa mirstīgās atliekas. 33 gadus vecais Aldis pazuda, kamēr viņa mamma Laila bija ārzemēs. Uzzinot par dēla teju mistisko pazušanu, viņa nekavējoties atgriezās mājās, lai viņu meklētu. Pēc gluži ikdienišķas sarunas ar sievu Aldis izgāja no mājas un tā arī vairs neatgriezās, atstājot mājiniekus neziņā. „Kad runāju ar kādu sievieti, kuras tuvinieks bija pazudis septiņus mēnešus, viņa teica – ja atradīšu Aldi mirušu, nekļūs vieglāk. Būs tikai apziņa, ka esmu viņu atradusi un būs ko apglabāt. Atceros – vienā reizē, kad devāmies uz kādu vietu Aldi meklēt, pēc tam, kad viņš tomēr netika atrasts, sajutu atvieglojumu; gluži vai gribējās pateikt meklētājiem paldies par darbu, paldies, ka neatradāt. Man palika vēl cerība, ka viņš atradīsies dzīvs,” atzīstas Alda mamma. Policijas darbinieki, kas bijuši iesaistīti bezvēsts pazudušo meklēšanā, zina stāstīt – reizēm piederīgie vēlas paturēt pēdējo cerību un pat, redzot mirušo vai izlasot viņa atstātu pirmsnāves vēstuli, viņi nav gatavi noticēt īstenībai.
Pētera piederīgie tā arī nezina, kā viņš gājis bojā, policija vien konstatēja, ka šajā gadījumā nav konstatēts krimināla rakstura nodarījums. Savukārt Alda pazušanas lietā pašreiz notiek kriminālprocess, tādēļ viņa mamma nevēlas, lai tiktu minēti īstie vārdi. „Kas notika un kāpēc, patiesībā mēs tajā ļoti nemēģinām iedziļināties. Tas paliek nezināms. Tomēr tādā sajūtu līmenī, zinot, kāds bija Pēteris un visu, kas bija ap viņu, tiešām domāju, ka nekas krimināls tur nav bijis. Tāds bija arī policijas ekspertīzes slēdziens,” tā Pētera māsa. Savukārt Alda mamma pārliecinoši saka: „Man ļoti, ļoti svarīgi zināt, kas patiesībā notika. Jā, varbūt, ka sirds mieram tas pilnīgi neko nedos.”

 

Ekstrasensi var novest no ceļa
Kad runāju ar bezvēsts pazudušo piederīgajiem, viņi visi kā viens atzīst – meklēšanā nevar tikai paļauties uz policijas darbu. Tad nu viens āzis, pie kura ragiem ķerties izmisuma gadījumā, ir teju tradicionāls, proti, ekstrasensi. Tomēr tie, kam realitātē nācies izmantot šo ļaužu gudrības meklēšanā, uzskata – tā bieži ir liela laika un nereti arī naudas izmešana vējā. „Ekstrasensu palīdzība – tas ir pilnīgi garām. Arī mēs pirmajā izmisumā to meklējām, tad nu ir bijis jānoklausās visneiedomājamākās versijas. Drīzāk tas nojauca racionālās lietas un pieturas punktus, kas attiecīgajā situācijā varēja palīdzēt. Un, ja kāds šīs jomas darbonis apgalvo, ka atradis pazudušo, tad gribētu dzirdēt tam apstiprinājumu no tuviniekiem,” ir pārliecināta Zane. Līdzīgās domās ir Alda mamma: arī viņa vīlusies ekstrasensu norādēs. Kad dēls pazuda, tie apgalvoja, ka Aldis ir dzīvs un atrodas kādā lielā pilsētā. Tomēr skarbā patiesība vēlāk atklāja – viņš bija turpat netālu no mājas, turklāt – miris. Pētera māsa gan stāsta, ka bija kāds nedaudz mistisks gadījums brāļa meklēšanas laikā, kas uzrādīja noderīgas likumsakarības. Proti, Zanei piezvanīja Pētera bijusī klasesbiedrene, kas jau labu laiku dzīvoja Norvēģijā. Viņai bija vīzijas, kur Pēteris meklējams. Vēlāk, kad vīrieti atrada, skatoties meklēšanas notikumus retrospektīvā, klasesbiedrenes teiktajā varēja saskatīt visai skaidras norādes uz Pētera atrašanās vietu.  Diemžēl arī policijas eksperti skeptiski raugās uz bezvēsts pazudušo meklēšanu ar ekstrasensu palīdzību, jo praksē šo pūļu pozitīvs atrisinājums nav pierādīts.

Daudzi tā arī netiek atrasti 
Pazudušo cilvēku likteņi ir dažādi, un daļa pēc pāris dienu prombūtnes pārnāk sveiki un veseli, sevišķi jau pusaudži. Policijā atklāj, ka bērnu klaiņošana Latvijā ir visai ierasta: dažs labs aizbēg no nedēļas uz nedēļu. Tomēr ir vairāki gadījumi, kad pusaugu puisis vai meitene tā arī nepārnāk. Netālu no manām dzimtajām mājām dzīvo Inga, kuras meita nu jau sešus gadus ir bezvēsts pazudusi. Tolaik viņai bija 16 gadi. Inga par notikušo vairās runāt; šo gadu neziņa, kas noticis ar meitu, pārāk nogurdinājusi. Nu pagājis pietiekami ilgs laiks, tomēr cerības, ka meitene pārnāks vai vismaz tiks atrasta, ģimenei nav zudušas.
Par un ap bezvēsts pazudušajiem izveidojušies arī zināmi mīti un dažādas spekulācijas. Ik pa laikam medijos parādās visai baisa informācija, ka daļa bezvēsts pazudušo piespiedu kārtā kļūst par orgānu donoriem vai cita veida cilvēku tirdzniecības upuriem. Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Jānis Lazdiņš gan šo versiju noraida – vismaz viņa 20 gadu ilgajā pieredzē nav bijis jāsastopas ar situācijām, kad cilvēki tiek nolaupīti. Tiesa, kopš pasaule arī latviešiem ir plaši atvērta, ir tādi, kas, tā teikt, pa kluso dodas uz ārzemēm, lai pamuktu no radiem, draugiem un, iespējams, arī no pa galam apnikušās līdzšinējās dzīves. Tiesa, policijas rīcībā ir arī informācija par uz ārvalstīm izbraukušajiem. Tiklīdz kāds no tuviniekiem iesniedz ziņojumu policijā par bezvēsts prombūtni, meklējamais automātiski izsludina arī starptautiskajā meklēšanā. Jānis Lazdiņš piebilst, ka katru gadījumu individuāli izskata, un, ja tuvinieki ziņo par vecomāti, kas devusies uz vietējo mežu sēņot un nav atgriezusies; tad gan rūpīgi tiek izvērtēts, vai starptautiskā meklēšana vispār nepieciešama. Policijas pārstāvis arī min – visbiežāk cilvēki izbrauc uz tādām valstīm kā Īrija, Anglija, Francija, Spānija.
Tas tiesa, ka Latvija nav nekāda Lasvegasa, kur cilvēks pats pēc savas gribas var pazaudēties. Tomēr policijas praksē ir gadījumi, kad pieaudzis cilvēks vairs negrib kontaktēties ar saviem radiniekiem, tāpēc aizbrauc dzīvot, piemēram, uz citu Latvijas malu. Pēc laika radinieki, nesaņemot nekādas ziņas no sava tuvinieka, dodas uz policiju. Ja tā meklēto atrod sveiku un veselu Latvijas otrā malā un viņš stāsta, ka nevēlas kontaktēties ar saviem meklētājiem, tuviniekiem jāsamierinās ar ziņu – meklētais ir sveiks un vesels, bet viņa atrašanās vieta netiek izpausta.

Brīvajā laikā meklē pazudušos
Nu jau pāris gadu dažu uzņēmīgu cilvēku ideja palīdzēt bezvēsts cilvēku meklēšanā pārtapusi sabiedriskā organizācija www.bezvests.lv, kas darbojas neatkarīgi no policijas. Pazudušo tuvinieki, ar kuriem runāju, uzsver – tieši šī organizācija reāli palīdz nelaimē nonākušajiem. Patlaban tajā reģistrējušies 60 biedri – brīvprātīgie, no kuriem aktīvi kaut cik regulāri meklēšanas operācijās piedalās 15. Jūlija Mūrniece ir viena no organizācijas aktīvistēm, kas brīvo laiku velta cilvēku meklēšanai. Viņa stāsta, ka nereti ļaudis, kas vēlas pieteikties organizācijā par brīvprātīgajiem, domā, ka bezvēsts pazudušo meklēšana ir teju izklaides pasākums ar pastaigu mežā. Tomēr tā absolūti nav; pazudušo meklēšana ir smags darbs, un par to nekāds atalgojums netiek saņemts. Divu gadu laikā viņa piedalījusies aptuveni desmit meklēšanas operācijās, un lielākajā daļā no tām pazudušais atrasts miris. „Tie, kas atrodas dzīvi, visbiežāk pārnāk pēc dažām dienām. Ja cilvēks nav atradies četras dienas, situācija jau kļūst bezcerīga,” pieredzē dalās Jūlija. Organizācijas pārstāve arī uzsver, ka gribētos, lai vairāk ļaužu saprastu – cilvēku pazušana ir nopietna problēma un vēlētos palīdzēt. Viņa piebilst: „Vienmēr jau šķiet, ka ar mani tas nenotiks, bet ar katru no mums tas var notikt. Diemžēl pret pazušanu apdrošināšanas polisi nav iespējams nopirkt.”

Anta Blumberga, žurnāls „Stella” / Foto: Shutterstock

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/69527/kad-pasi-tuvakie-cilveki-pazud-bez-vests

Raksts par mūsu organizāciju.

Publikācija portala “celvekam.lv”

Izlasīt šo publikāciju Jūs varēsiet šajā saitē.

VECĀKI,LŪDZU,PIEVĒRSIET VAIRĀK UZMANĪBAS SAVIEM BĒRNIEM!

Cenšaties sekot līdzi, ar kādām personām kontaktējas Jūsu bērns, kādus saitus apmeklē, esiet ar bērniem uzticamās attiecībās, pastāstiet viņiem par noteiktām  uzvedības normām, kuras nepieciešamas ikdienā.

Šodien mūsu saits ir tapšanas stadijā, bet jau tuvākajā laikā, mēs saitā pievienosim praktiskus padomus un normas, kuras būtu nepieciešams iemācīt saviem bērniem.

Paralēli saitam bezvēsts.lv mēs šobrīd izstrādājam projektu – antiporno.lv, bet jau šodien Jūs mūsu saita bezvēsts.lv sadaļā: „Noderīga informācija/Antiporno programmas” Jūs varat pilnīgi bez maksas lejupielādēt programmas, kuras aizsargā Jūsu datoru un arī bērnus no pornogrāfiska rakstura saitiem.

* Izlasīt šo rakstu Jūs varēsiet šajā saitē.