Sākumam – sausa, nežēlīga statistika: pēc Pasaules veselības aizsardzības organizācijas (PVO) datiem, aptuveni miljons cilvēku katru dienu izdara pašnāvības, vai, citiem vārdiem sakot: katras četrdesmit sekundes visdažādāko iemeslu dēļ kāds sevi nogalina. Pusaudžu vidū pašnāvības ir īpaši „populāras”: viņiem tas ir trešais biežākais nāves cēlonis. Vispār pašnāvības paņem vairāk bērnu dzīvību, nekā kari vai noziegumi. Krievijā pašnāvību skaits ir viens no augstākajiem pasaulē – 38 cilvēki un 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Šis skaitlis nemainās jau pēdējos 10 gadus. Sākot no 2003. gada Krievija ir kļuvusi par līderi arī jauniešu pašnāvību ziņā. Septiņi krievijas pusaudži katru dienu izdara pašnāvības. Reizēm veselus ciemus pārņem bērnu pašnāvību vilnis.
Nelielā Krievijas provinces ciematiņā netālu no Ņižnijnovgorodas veļas striķī pakārās vienpadsmit gadīgais Artjoms, kuru māte bija apsūdzējusi 150 rubļu zādzībā. „Stafetes kociņu” no viņa rokām pārņēma trīspadsmit gadīgais kaimiņu pilsētiņas Kstovas iedzīvotājs. Redzamu iemeslu Sašam – tā sauca zēnu – šādam šausmīgam lēmumam nebija, vismaz tā apgalvoja visi draugi un radi. Trešais gadījums arī tika reģistrēts Kstovā – kimono jostā pakārās Žeņa, zēns no pārtikušas ģimenes, kuram arī bija tikai 13 gadi, arī šajā gadījumā netika atrasts iemesls, kāpēc notika šāda traģēdija. Par nelaimi, ar šiem trīs bērnu pašnāvību gadījumi viss nebeidzās. Drīz labprātīgi no dzīves aizgāja vēl četri pusaudži no tā paša rajona. Atceraties, kā piemaskavā trīs meitenes – 11, 12 un 14 gadi – nolēca no daudzstāvu mājas jumta sadevušās rokās? Pēc šī gadījuma, Krieviju pārņēma kolektīvo, tieši kolektīvo, bērnu pašnāvību skaits. Dzīvības zaudēja 34 pusaudži.


Bez redzamiem iemesliem


Zviedrijas pašnāvību izpētes centrs ir publiskojis ziņojumu, kurā tiek vēstīts, ka kopējo pašnāvību skaita ziņā bērniem vecumā no 14 līdz 18 gadiem, pirmajā vietā ir izvirzījusies Krievija. Labprātīgi no dzīves šķiras aptuveni 2500 nepilngadīgie krievi gadā. Otrajā vietā ir ASV – 1800 bērni-pašnāvnieki gadā. Galvā nāk jautājums – kas notiek ar mūsu bērniem?
Šeit vajadzētu piebilst, ka pašnāvnieciska uzvedība ir ne tikai faktisks sauciens pēc palīdzības, tā kaut kādā ziņā ir atbilde uz cilvēka iekšējiem pārdzīvojumiem, sava apjukuma atzīšana tā priekšā, kas viņam ir patiesi aktuāls un ko viņš šādu vai citādu iemeslu dēļ nav spējīgs atrisināt (vai arī domā, ka nav spējīgs atrisināt). Šeit psihologi no dažādām pasaules valstīm ir gandrīz vienās domās par to, ka jauniešu pašnāvību iemesli nav ekonomiskie faktori, sociālie vai sadzīves stresi, kā tas nereti ir ar pieaugušajiem, bet gan procesi, kas saistīti ar attiecībām ģimenē, skolā, draugu un paziņu lokā, kā arī vispārējo stāvokli valstī un pat pasaulē. Pie tam vairāk nekā 80% bērnu, kuri labprātīgi šķīrušies no dzīves vai mēģinājuši to darīt ir psiholoģiski pilnīgi veseli. Jāatzīst, – stāsta psihiatrs Boris Korčņevs, kurš vairākus gadus strādā ar bērniem, tai skaitā arī ar tiem, kuriem ir nosliece uz pašnāvībām, kuri pakļauti viņiem pašiem nesaprotamām depresijām, – ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kur par normu ir kļuvusi plaisa starp deklarējamiem mērķiem un to, kā tie tiek realizēti. Citiem vārdiem sakot, par ikdienu kļuvušas situācijas, kad tiek apstiprināta viena vērtību sistēma, bet realitātē viss notiek pilnīgi pretēji. Jaunatne ir bez kompromisiem, viņi nesaprot mūsu pieaugušo „spēles”, viņiem nepatīk, ka „patiesība ir kaut kur tur”. Tieši tāpēc pusaudzim ir tik viegli ieslīgt depresijā. Dzīve viņam jau ir tukša un nevajadzīga, ja reiz tā ir tik nepilnīga, ja apkārt ir tik daudz melu, nodevības, muļķības un ļaunuma. Tik daudz bērnu pasaulē mirst izdarot pašnāvību, jo dzīve viņu uztverē ir garlaicīga un bezcerīga.
Tikai neklausiet tos, kuri apgalvo, ka uz pašnāvībām tendēti ir bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Ir gluži pretēji. Sen ir novērots, ka pašnāvības biežāk izdara bērni no labvēlīgām vidējā vai augstākā slāņa ģimenēm. Viņi ir gudri, izglītoti un reizēm ļoti emocionāli. Bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm ir liela psiholoģiskā izturība. Lai gan arī viņiem reizēm nepietiek spēka izturēt šīs pasaules netaisnības, kuras krīt pār viņu galvām. Arī viņi nav no dzelzs. Mēs pret viņiem reizēm esam tik cietsirdīgi un netaisnīgi… Mājas bērnam pietiek ar vienu asāku vārdu, apvainojumu, izsmieklu no pieaugušo, draugu vai to puses, kam viņš radis uzticēties, lai sajustos kā dzīves bezizejā. Bezizejā no kuras, viņaprāt, ir tikai viena izeja. Viņiem reizēm nav spēka stāties pretī apstākļiem, kuri nav viņiem par labu. Bērnu psihe ir tik ļoti ievainojama, ka bērns var pakārties pēc konflikta ar vecākiem vai izlēkt pa logu pēc audzinošas sarunas skolotāju istabā. Nesadalīta mīlestība, reliģisko sektu ietekme, nenokārtojusies sadzīve, vecāku siltuma un sapratnes neesamība, iekšējs tukšums tāpēc, ka „visi apkārt melo”, sevis sodīšana, kad bērns izlemj, ka viņam nav tiesības dzīvot vai gluži otrādi, bēgšana no soda, kad pusaudzis sevi nogalina, baidoties no pieaugušo soda.
Pēdējā laikā arvien biežāks un biežāks pašnāvību iemesls pusaudžu vidū ir pārāk nopietna attieksme pret … mācībām. Turklāt ne vienmēr tā ir pašu pusaudžu iniciatīva. Neko nenojaušot par traģēdijas vaininiekiem kļūst vecāki. Jaunam cilvēkam ir apsēsts (citādi to grūti pateikt!) ar domu par to, ka viņam jābūt labākam par visiem pārējiem, galvenokārt izglītības jomā – jo bez viņa, taču, nu nekā! No pusaudža prasa izcilību: „Re, cik daudz pūļu mēs esam ieguldījuši tevi audzinot, bet tu, dīkdieni, slikti mācījies, eksāmenus nenokārtoji un augstskolā neiestājies.” Šādi un citādi vecāku pārmetumi gulstas uz jauniešu pleciem. Kā tikt no tiem vaļā? Nav nekā vienkāršāka – atbrīvoties no neizdevušās dzīves. To, ka realitāte ir tieši šāda, apstiprina statistika: depresiju skaits ir cieši saistīts ar skolēnu sekmēm, it īpaši vecāko klašu. Un līderi šajā šausminošajā sarakstā ir teicamnieki un nevis nesekmīgie, kā varētu šķist. Tiesa gan, mūsu skolās, atšķirībā, piemēram, no japāņiem vai dienvidkorejiešiem (šajās valstīs izglītības prestižs tiek vērtēts ļoti augsti, šajās valstīs pirms katras sesijas notiek milzīgs skaits jauniešu pašnāvību, par ko satraukušās ir starptautiskās organizācijas) problēmas mācībās parasti nekļūst par vienīgo jauniešu pašnāvības iemeslu, tomēr, pēc ārstu domām, šīs problēmas noved pie pašvērtējuma pazemināšanās, kā arī krasi samazina pusaudžu spēju pretoties dažādiem stresiem, viņi jūtas neaizsargāti pret apkārtējās vides negatīvajām emocijām. Reizēm tieši problēmas mācībās kļūst par „pēdējo pilienu”, kad pusaudzim liekas, ka visa pasaule ir nostājusies pret viņu.


Par „pēdējo pilienu” var kļūt arī internets. Šodien virtuālajā tīmeklī var atrast ļoti daudz ko. Sazināties ar dažādiem cilvēkiem, pārdot un nopirkt kādas firmas akcijas, atrast līgavaini vai līgavu, kā arī atrast informāciju par to, kā „pareizi” izdarīt pašnāvību. Viena no šādām pašnāvnieku mājas lapām internetā ir atrodama jau no 1991.gada. Tur tev no sirds izskaidros, cik šī dzīve ir pagāniska, cik nāve ir romantiska un daudz ko citu – piemēram, dos padomus, kur labāk pakārt virvi, lai tā nepārplīstu vai kādai jābūt ūdens temperatūrai vannā, lai nebūtu tik sāpīgi, griežot vēnas… Ja nepatīk šī mājas lapa, var atrast citu – tās šobrīd ir ļoti daudz. Un tur neko nevar darīt. Tiesībsargājošās iestādes nav tiesīgas šīs mājas lapas slēgt , jo veidotāji ir uzmanīgi cilvēki, kuri labi orientējas katras valsts likumdošanas peripetijās. Tiesa ir kāds iedarbīgs veids kā varam cīnīties ar šiem zemiskajiem cilvēkiem, kuri ne vienu vien pusaudzi ir pamudinājuši izdarīt pašnāvību. Bet ar policiju un tiesām tam nav nekāda sakara.
Lieta tāda, ka „sērfojot” internetā jaunietis var nejauši nokļūt kādā mājas lapā, tai skaitā arī pašnāvnieku mājas lapā, jautājums ir viens – vai viņš pie šīs lapas apstāsies, vai dosies uz kādu citu? Padoms vecākiem, esiet atklāti pret saviem bērniem, nekautrējieties viņiem izrādīt savu mīlestību. Pat ja bērna problēmas jums liekas smieklīgas, padomājiet – vai tas tiešām tā ir? Bērns jau 13 gadu var saskarties ar mīlestību, kurai nav atbildes un jau 5 gadu vecumā smagi pārdzīvot to, ka kāds viņu pazemojis. Šādās situācijās bērnam ļoti nepieciešams pašu tuvāko cilvēku atbalsts. Iemāciet bērniem runāt par negatīvajām emocijām, nevis noslēgties sevī. Lai viņš zina, ka par jebkuru tēmu un jebkurā laikā var griezties pie saviem vecākiem. Lai viņš redz, ka jūs viņu mīlat un katrā laikā esat gatavi palīdzēt. Izrādiet maigumu pret bērnu. Bez tam, jūsu bērnam jāredz, ka arī jums sāp un ir bail. Biežāk pažēlojiet viens otru. Regulāri demonstrējiet savu mīlestību un rūpes. Parādiet, ka viņš jums ir vajadzīgs, nepieciešams. Starp citu, kādu reizi tieši tas var atturēt pusaudzi no pašnāvības izdarīšanas. Ir bērni, kuri mēģina izdarīt pašnāvību tikai, lai iebiedētu vecākus. Nāve nav viņu mērķis, viņi tikai vēlas šādā veidā pievērst sev mūžam aizņemto vecāku uzmanību. Par nožēlu, reizēm ātrā palīdzība nepaspēj atbraukt laikā, un nāve „pa jokam” kļūst īsta.


Lielākā daļa bērnu, kuriem ir nosliece uz pašnāvībām, dod apkārtējiem sava veida zīmes – būtībā viņi kliedz pēc palīdzības. Pievērsiet tam uzmanību! Piemēram, jūsu bērns sāk pārāk bieži spriest par nāvi, viņa garastāvoklis ļoti strauji mainās, viņš metodiski mēģina pabeigt visas iesāktās lietas vai kļūst agresīvs, pretojas, nevēlas nevienu uzklausīt, bez iemesla raud, izdāļā savas mantas, viņam ir zudusi apetīte, viņš cieš no bezmiega, viņam zūd interese par jebkādām nodarbēm, pēkšņi sāk slikti mācīties, cenšas bieži palikt vienatnē, atsvešinās. Jebkura dīvainība ir trauksmes signāls. Īpaši bīstamas ir straujas uzvedības maiņas – ja vakar viņš bija aizkaitināms un slikti gulēja, bet šodien pēkšņi ir mierīgs un mēģina nokārtot visas iesāktās lietas. Celiet trauksmi! Negaidiet, kad viss atrisināsies pats no sevis. Jums laiks iejaukties viņa dzīvē. Apturiet viņu, kurš piegājis pārāk tuvu bīstamajai līnijai. Ja nepieciešams, lūdziet psihologa palīdzību. Iespējams, jūsu meita vai dēls jau atrodas „bezdibeņa malā”. Nekādā gadījumā neizdariet nepareizo izvēli – neiegrūdiet savu bērnu šajā „bezdibenī”, tikai tāpēc, ka jums viņa traģēdija likās maza un niecīga, tāda, kuras dēļ pat raudāt nav vērts.


P.S.
Mums kļuvis zināms vēl kāds gadījums, kad pēc audzinošas sarunas direktora kabinetā kāds 14 gadīgs skolnieks Maskavā izlēca pa sava dzīvokļa logu. Pirms tam viņš nosūtīja pirmsnāves īsziņu uz sava drauga mobilo telefonu: „Es drīz miršu, pasaki, ka es visus mīlu”.


Fakti


Zviedrijas pašnāvību izpētes centrs ir publiskojis ziņojumu, kurā tiek vēstīts, ka kopējo pašnāvību skaita ziņā bērniem vecumā no 14 līdz 18 gadiem, pirmajā vietā ir izvirzījusies Krievija. Labprātīgi no dzīves šķiras aptuveni 2500 nepilngadīgie krievi gadā. Otrajā vietā ir ASV – 1800 bērni-pašnāvnieki gadā.


Pašnāvības biežāk izdara bērni no labvēlīgām vidējā vai augstākā slāņa ģimenēm. Viņi ir gudri, izglītoti un reizēm ļoti emocionāli. Bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm ir liela psiholoģiskā izturība.
Padoms visiem vecākiem – esiet atvērti saviem bērniem, nekautrējieties viņiem izrādīt savu mīlestību. Pat ja jūsu bērna problēmas jums liekas niecīgas un smieklīgas, padomājiet – vai tas tiešām tā ir?
Īpaši bīstamas ir straujas uzvedības maiņas – ja vakar viņš bija aizkaitināms un slikti gulēja, bet šodien pēkšņi ir mierīgs un mēģina nokārtot visas iesāktās lietas.


Pusaudžu pašnāvības bieži notiek pēc kāda saspringta atgadījuma dzīvē, piemēram, neveiksmes skolā, strīda ar draudzeni vai draugu, mīļotā nāves, vecāku šķiršanās vai pamatīga ģimenes konflikta dēļ.


Pusaudzis, kurš domā par pašnāvību var:


• Runāt par pašnāvību vai nāvi vispār;
• Runāt par aiziešanu;
• Runāt par to, ka jūtas bezcerīgs vai pie kaut kā vainīgs;
• Izolēties no draugiem un ģimenes;
• Zaudēt vēlmi piedalīties jebkādās lietās vai nodarbēs;
• Rasties problēmas ar koncentrēšanos vai spēju loģiski domāt;
• Rasties izmaiņas ēšanas paradumos vai problēmas ar miegu;
• Pašnāvnieciski rīkoties (lietot alkoholu, narkotikas utt.)


Kā rīkoties vecākiem?


Lielākā daļa pusaudžu, kuri veic vai mēģina veikt pašnāvību pāris dienas iepriekš sūta kaut brīdinājuma zīmes saviem mīļajiem. Tāpēc, vecākiem ir ļoti svarīgi atpazīt šīs zīmes atpazīt, lai bērni, kuri varēja aiziet bojā varētu saņemt palīdzību, kura viņiem ir nepieciešama.
Uzmaniet pusaudzi, kurš šķiet nomākts un norobežojies. Viens no signāliem varētu būt arī skolas kavēšana.


Svarīgi ir uzturēt kontaktu ar jaunieti un izklāstīt viņam par savu satraukumu, atbalstu un mīlestību. Ja pusaudzis jums uzticas, parādiet, ka jūs nopietni attiecaties pret viņa problēmām.
Kautiņš ar draugu jums var nelikties nozīmīgs, taču jūsu bērnam tas var būt milzu pārdzīvojums. Svarīgi ir necensties minimizēt vai nenovērtēt to, kas ar jaunieti notiek, tāpēc, ka tas var palielināt viņa bezcerības sajūtu.


Ja jūsu pusaudzis nevēlas stāstīt savus pārdzīvojumus jums, palūdziet, lai ar viņu aprunājas kāda neitrālāka persona, piemēram, radinieks, treneris, skolas psihologs vai ģimenes ārsts.
Daži vecāki nevēlas jautāt saviem bērniem, vai viņi ir domājuši par pašnāvību vai sevis savainošanu. Mēs baidāmies, ka uzdodot šādu jautājumu, varam novest pusaudzi pie idejas par pašnāvību. Bet! Pajautāt vajadzētu, lai arī cik grūti tas varētu šķist. Reizēm vieglāk ir uzdot šo jautājumu, ja jūs uzreiz paskaidrojat, kāpēc jūs tas interesē, piemēram, „Esmu ievērojis, ka tu bieži runā par nāvi. Vai tu esi domājis par pašnāvības izdarīšanu?”
Ja uzzināt, ka jūsu bērns domā par pašnāvību, nekavējoties vērsieties pēc palīdzības. Ģimenes ārsts var jūs nosūtīt pie psihologa vai psihiatra, kuri jums, noteikti, palīdzēs!