P usaudžu depresijas…. Kādas ir depresijas rašanās pazīmes? Cik tās ir bīstamas? Dzīvībai svarīgi orgāni no tās necieš, no tās nemirst – tā domā daudzi. Kāda kļūda! Depresija – viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc pusaudži mēģina izdarīt pašnāvību. Pasaules statistika rāda: pašnāvība ir trešais biežākais pusaudžu mirstības cēlonis, uzreiz pēc smagām traumām un neārstējamām iedzimtām slimībām. Pusaudžu depresijas bīstamība slēpjas tajā, ka to ir grūti laikā atpazīt un tādēļ pusaudzis paliek bez ārsta palīdzības. Ļoti bieži ir gadījumi, kad tikai pašnāvības mēģinājums liek apkārtējiem saprast, ka kaut kas nav kārtībā un vērsties pie speciālista.


Starp citu, pusaudži izdara pašnāvības mēģinājumus ne tikai atrodoties depresijā, pretēji tam, kā tas notiek ar pieaugušajiem. Pazīstamais krievu psihoneirologs V.K. Horoško ir ievērojis: pusaudžiem ir dažas rakstura īpašības, kuras pēc savas fakta būtības pamudina uz pašnāvību. Tās ir krasas garastāvokļa maiņas, aizkaitināmība un nepastāvīgs pašnovērtējums, tāpat arī maksimālisms un impulsivitāte, tā ir nemācēšana ”sevi izteikt”, dalīties ar savām problēmām – un tā rodas spriedze, trauksme un bailes – principā bez nekāda pamata. Ir vēl kāda pusaudžu īpašība, kura tos apvieno riska grupā – viņi nesaprot cilvēka dzīvības vērtību. Tiek uzskatīts, ka pieaugot personība šajā jomā „nobriest” – lēnām sāk formēties priekšstats par cilvēka dzīvības vērtību. Tiesa, arī pieaugušo vidū ir ne mazums mūžīgo pusaudžu, kuriem sava un citu dzīve nav neko vērta, šādi cilvēki ir ļoti bīstami. Bīstami gan biežāk apkārtējiem, nekā sev pašiem… Pusaudzis, taču, neuzskata savu personīgo dzīvību par pārāk lielu maksu par to, lai atriebtos pāridarītājam, pierādītu savu taisnību, panāktu taisnīgumu, nodemonstrētu drosmi un varonību, gūtu baudu no riskantas spēles vai atkarības, kura ir kaitīga veselībai.


…Četrpadsmit gadīga meitene pirms divām nedēļām izlaista no reanimācijas. Viņa – devītās klases skolniece piemaskavas skolā; mācās normāli. Sportiste, nedaudz līdzīga puišelim, izlēmīga un nav viņas dabā ilgi apdomāt savu rīcību. Mēnesi atpakaļ meitenei vajadzēja spēlēt kopā ar komandu un viņa mēģināja atprasīties no kontroldarba matemātikā. (Atprasīties – varēja, taču, vienkārši neaiziet) Skolotāja, rupja un ietiepīga sieviete, viņu nepalaida un visu priekšā nokaunināja . Jāsaka, ka matemātikas skolotājai ar visu klasi bija izveidojušās saspringtas attiecības; šāda veida nesaskaņas nenotika pirmo reizi. Komanda zaudēja. Visi ļoti pārdzīvoja, mana paciente, kurai ir tieksme pārspīlēt vainas un atbildības sajūtu, nosprieda, ka tieši viņa ir vainīga pie tā, ka komanda zaudēja. Tai pat dienā, sagaidījusi, kad mājās neviena nav viņa uzrakstīja zīmīti: „Manā nāvē, lūdzu, vainojiet ….” – un izdzēra visas mājas aptieciņā atrodamās zāles. Tālāk notikumi risinājās pēc ierastā scenārija: vecāki viņu atrada pēc pāris stundām. „Ātrie”, bērnu reanimācija, kur vienkārši dara brīnumus, – meitene izdzīvoja. Mēs ar viņu apspriedām notikušo.


• Jā, es tiešām biju nolēmusi mirt…
• Padomā, vai tad tava dzīvība nav svarīgāka par visām pasaules sporta sacensībām?
• Ne jau par to ir runa: ja es būtu nomirusi, matemātikas skolotāju atlaistu no darba?
• Droši vien.
• Nu, re, lai arī tas maksātu manu dzīvību, skolas biedri būtu tikuši no viņas vaļā.
• Bet vecāki, kas būtu ar viņiem?
• Tā ir mana dzīve – man arī izlemt….


Un tā spriež daudzi mani pacienti. Viņi ir pārņemti ar savas taisnības pierādīšanu – un gatavi bez kādas vilcināšanās nokārtot rēķinus ar dzīvi.


Kā to novērst?


Baidos, ka šeit mums būs jāgremdējas sapņos par nepiepildāmo. Par tādu skolu, kurā nav vietas rupjam un agresīvam skolotājam, kur valda abpusējas cieņas un sadarbības gars, kur augstākminētā situācija nevarētu rasties… Tās ir fantāzijas. Realitāte ir tāda, ka nav iespējams novērst visus pusaudžu pašnāvību mēģinājumus. Nav iespējams, jo pusaudži ir pusaudži. Un tāpēc, ka dzīve ir skarba un pilna dažādām grūtībām. Tomēr var – un, noteikti, vajag! – izdarīt visu, lai pašnāvības mēģinājums neatkārtotos, jo pusaudzis iznākot no reanimācijas atgriežas iepriekšējā dzīvē, ar kuru viņš jau vienreiz netika galā. Šeit vajadzētu viņu atbalstīt, palīdzēt ar padomu grūtā situācijā. Bez tam, neiztikt arī bez profesionāla ārsta palīdzības….
Pat, ja pašnāvības mēģinājuma sekas uz pusaudža veselību nav atstājušas smagas sekas, ja viņš nenokļuva slimnīcā, reanimācijā – nemieriniet sevi ar vārdiem, kurus tik bieži nākas dzirdēt: „Sīkums! Viņš gribēja mūs pabaidīt. Tā ir šantāža.” Nemāniet sevi: bērns pacēla pret sevi roku – svarīgākais ir saprast, kas viņu pamudināja uz šādu rīcību.


Mēs, protams, nevaram izmainīt dzīvi tā, lai mūsu bērniem vienmēr un visur būtu viegli un jauki, lai viņus neviens un nekad neaizvainotu un nepazemotu. Tā ir utopija. Bet mūsu spēkos ir nodrošināt bērnam spēcīgu aizmuguri – izdarīt tā, lai viņš vienmēr zinātu: viņš mums vienmēr būs vajadzīgs un dārgs. Atbalsts ģimenē un mīlestība vislabāk palīdz ieaudzināt dzīves vērtības sajūtu – bet tās ir vislabākās zāles pret pašnāvības mēģinājumiem.